Dionīsijs Ceļotājs ( Διονύσιος Περιηγητής) AD 2.gs. ir uzrakstījis pasaules aprakstu grieķu heksametrā Dionysii Orbis Terrae Descriptio. Aprakstot zemes un tautas uz ziemeļiem no Istras (Donavas), kas ietek Viesmīlīgaja jūrā (sengrieķu Eύξεινος Πόντος, Melnā jūra), pēc Boristēnas (Dņepras) pieminēšanas viņš raksta: “Turpat Aldeskas un Pantikapas ūdeņi šalc divās straumēs no Ripejas kalniem. To grīvā pie Aizsalušās jūras rodas viegli zaigojošs dzintars, kas līdzinās augošā mēness gaismai, bet blakus – pie aukstajiem agatirsiem tu varētu redzēt dzirkstošo adamantu.” Klasiskajā laikmeta tika uzskatīrs, ka Ripejas kalnos dzīvojis ziemelis Borejs un no turienes esot iztekušas Eiropas lielākās upes. No Dionīsija apraksta secināms, ka Aldeska varētu būt Baltijas jūras baseina upe, Pantikapa no citiem avotiem varētu būt saistāma ar kādu no Dņepras pietekām. Izrādās, Aldeska bija prūšu cilts skalvju vārds Nemunas upei, kas varētu būt nācis no senprūšu skalvju vārda aldija ‘laiva’, mūsdienu lietuviešu valodā tas apzīmē laivu (vienkoci).
Skandināvu avotos atrodamas ziņas, ka kāds Sturlavgs kaujā uzveicis Rusnes kareivi Ingvaru. Viņa meita Ingegirda tika atdota par sievu Flamoram, kas kļuva par valdnieku Aldajaborgā (Aldajaborg), kas tajā laikā bija svarīga osta ar nocietinājuma valni. Neko vairāk pagaidām neizdevās atrast par Aldesku un Aldajaborgu, taču, izprotot šo seno vēstures posmu, mūsdienu Klaipēdas ģerbonis kļūst runājošs. Turklāt zvaigznes tajā norāda uz laikiem, kad laivu braucējiem tās bijušas vienīgās ceļa zīmes.
Klaipēda atrodas senajā kuršu zemē Pilsāts, no kuras nosaukuma, iespējams, ir atvasināts latviešu vārds “pilsēta”. Livonijas ordeņa dibinātās pils vārds Memelburg ir cēlies no Nemunas upes kuršu vārda Mēmelis (‘klusi, lēni plūstošs’). Kurzemes bīskapa Licelburgas Heinriha un Livonijas ordeņa mestra aizvietotāja Zainas Eberharda 1252.gada 29.jūlija vienošanās paredzēja, ka “pie Dangas ietekas Nemunā ceļama pils”, ko ” pirmā gadā cels bīskapa un ordeņa ļaudis kopīgi, bet nākošos četros ordenis apņemas to uzturēt un aizsargāt uz sava rēķina”. No 1252. līdz 1253.gadam Livonijas ordenis kuršu pils vietā uzbūvēja mūra pili Mēmelburgu (Memelburg, Memele castrum). Kuršu jomu Livonijas ordeņa bruņinieki, acīmredzot, uzskatīja par Nemunas turpinājumu, krustnešu ordeņa bruņinieki esot ilgi gājuši gar tā labo krastu līdz grīvai. Pilsātu kolonizēja iebraucēji no Holšteinas, Lībekas un Dortmundes, kādu laiku tās neoficiālais nosaukums pat bija “Jaunā Dortmunde” (Neu Dortmund). 1253.gadā Kurzemes bīskaps bija iecerējis celt trīs baznīcas – Marijas pils kapelu, sv. Jāņa baznīcu pilsētniekiem un sv. Niklāva baznīcu lauciniekiem. 1254. vai 1258. gadā Mēmelei piešķīra Lībekas pilsētas tiesības (1475.gadā jau Prūsijas sastāva tā ieguva Kulmas tiesības). Tā kā tas bija svarīgs ordeņa nocietinājuma punkts pret pagānu ciltīm, bieži vien tas tika pakļauts prūšu sembu, žemaišu un leišu uzbrukumiem. 1323. gadā dižkunigaitis Ģedimins nodedzināja pilsētu un aplenca pili, panākdams, ka ordenis noslēdz miera līgumu.
Tādēļ 1328.gadā no Kurzemes bīskapijas Mēmeles pils tika nodota Vācu ordeņa Prūsijas daļai, ar kuru tad savijās tās turpmākā vēsture luteriskajā Prūsijas hercogistē, pēc 1701.gada Prūsijas karalistē, kad te bija viens no stiprākajiem Prūsijas cietokšņiem. 1871.gadā Mēmele kļuva par Apvienotās Vācijas tālāko ziemeļu pilsētu un Nemunas vārds parādījās Vācijas himnā «Von der Maas bis an die Memel» . 1924.gadā Nāciju Līga akceptēja Klaipēdas iekļaušanu Lietuvas sastāvā, kas pēc pirmā pasaules kara atradās Antantes protektorātā. 1939.gada martā pilsētā ienāca vācu karaspēks, pilsētā ar runu uz teātra balkona uzstājās Ā. Hitlers. Pēc otrā pasaules kara Klaipēda tika iekļauta Lietuvas PSR, daudziem vāciešiem dodoties bēgļu gaitās, kopš 1990.gada tā ir atjaunotās Lietuvas daļa.
Ar Mēmeles vārdu pilsēta pazīstama no 1252. līdz 1923.gadam un no 1939. līdz 1945.gadam.Klaipēdas vārds savukārt rakstiskajos avotos parādās 1413.gadā dižkunigaiša Vitauta vēstulē Livonijas ordenim Caloypede formā, kurā viņs apgalvo, ka pilsēta pieder žemaišu zemei. 1422.gadā noslēgtajā Melnezera (Melno) miera līgumā starp Vācu ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju parādās pils vārds – “et castrum Memel in Samogitico Cleupeda appellatum”. Ar šo līgumu beidzot tika atrisināts strīds starp Vācu ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju, kurā bija iesaistījušies arī Konstances koncils un ordeņa pusē Svētās Romas imperators Sigismunds. Ar Melnezera līgumu noteiktā robeža starp Lietuvu un Prūsiju faktiski pastāvēja 500 gadu, Žemaitijai kļūstot par Lietuvas daļu, bet Klaipēdas ostai paliekot Vācu ordeņa īpašumā. 1290.gadā pilsētas vārds ir Memelburg, pēc 1420.gada parādās tādi varianti kā Glaupeda, 1422 Klawppedda, pirms 1785 Cleupeda, lit. Klaipeda, 1725.gada vēsturiskajās kartēs Mumel, Mümmel, Memmel. Kristofa Hartknoha 1684.gadā Frankfurtē un Leipcigā izdotajā grāmatā par Senprūsijas vēsturi Alt- und Neues- Preussen Klaipēdas pilsēta ir attēlota Kurzemē ar nosaukumu Cleypeda.
Valodnieki ir dažādi mēģinājuši skaidrot Klaipēdas vārdu. Jau 1851.gadā vācu baltists G.H.F. Neselmans skaidro to kā latviešu vārdu salikteni klaips un ēda no vārda ēst, šo versiju atbalstīja arī lietuviešu valodnieks Kazimirs Buga. Ja vēl atceras, ka Danges upes nosaukums lietuviešiem pēc saplūšanas ar Akmeni ir Dane un lietuviešu vārds maizei ir duona, bet Klaipēda jau izsenis bija kviešu pārkraušanas osta, tad nosaukuma motivācija ir skaidra – šajā pilsētā ēda daudz maizes. Taču tā varētu būt arī tautas etimoloģija. Tāpat kā stāsts par diviem brāļiem Elni (‘briedis’) un Vilku. Reiz slaveno mednieku dzimtas brāļus Elni un Vilku aizsūtīja meklēt piemērotāku dzīves vietu. Tālo ceļu ejot, no augstienes viņi bija pamanījuši jūru, taču priekšā viņiem bija necaurejams purvs. Tad nu brāļi nolēmuši to purvu apiet, dodoties pretējos vurzienos. Elnis veiksmīgi nonācis pie jūras un nolēma atvest tur savu dzimtu. Bet Vilks pazuda uz visiem laikiem. Elnis viņu gan meklēja, gan sauca, taču atrada vien staignu pēdu (klampią pėdą) purvā. Elnis saviem bērniem šo stāstu ir stāstījis, taču ar laiku tas aizmirsās, tikai to vietu, kur Vilks noslīcis, kopš tiem laikiem sauc par Klai(džiota) pėda jeb “paklīdusi pēda”. Ticamāku versiju, ko atbalstīja arī Jānis Endzelīns, 1898.gadā savā Štutgartē izdotajā darbā Litauen piedāvāja Alberts Zvecks, kas saistīja Klaipēdas vārdu ar kuršu vārdiem klais “klajš, atklāts, plats, gluds” un pēda/pads “klons, ar bruģi vai dēļiem izklāts ceļš”. Igauniski padu ir mitra zemiene. Latvijā ir arī tādi vietvārdi kā Pedele, Pedvāle un Pededze, kā arī Klajais purvs.
19.gadsimta beigās Klaipēda kļuva par lietuviešu kultūras centru, jo līdzās vāciešiem ap 40% iedzīvotāju bija lietuvieši. Mazajā Lietuvā ( Mažoji Lietuva) tika drukātas grāmatas lietuviešu valodā latīņu burtiem, kuras nelegāli izplatīja Lietuvas krievu daļā, kur tolaik pastāvēja drukas aizliegums. Te radies mūsdienu lietuviešu valodas standarts un valstiskuma idejiskais pamats.
Expeditiones Linguarum 