Jaunais Futhark

Jaunais Futhark rūnu raksts veidojies Lielās tautu staigāšanas laikā 7-8.gs. Senākos rūnu uzrakstus (200-500 AD) no jaunākā raksta šķir aptuvei 250 gadu pārejas posms, par kura pirmo liecību uzskata Ribes galvaskausa uzrakstu (Ziemeļjitlande, datējums ap 725 AD). Pārejas posmā rūnas, visticamāk, bija vien šauram lokam zināms noslēpums, tik 350 uzraksti ir saglabājusies no šiem laikiem. Vikingu laikmetā ziemeļnieku lasītprasme manāmi pieauga, ko apliecina aptuveni 6000 rūnakmeņi visapkārt Skandināvijai. 9.gs franku Fuldas klostera rokrakstos par gramatiku jaunais Futhark ar nosaukumu Abecedarium Nordmannicum ievietots blakus grieķu, ebreju, anglosakšu rūnu alfabētam, kas apliecina ciešus kontaktus starp Franku impēriju un vikingu laikmeta Dāniju. Jaunais Futhark rūnu raksts ir pilnībā izveidojies 8.gs. Rūnu skaits samazinājās no 24 līdz 16 rūnām, šobrīdi uzskata arī par pirmskandināvu un senskandināvu valodas miju.

Daļa no vecajām rūnām, kas tika reti izmantotas vai nebija vajadzīgas, tika atmesta (piem, 13.rūna ᛇ neskaidrā patskaņa apzīmēšanai, ᛈ un ᛜ). Jaunais raksts ņēma vērā notikušās skaņu pārmaiņas un nostabilizēja tās. Nemainīgas palika 11 rūnas palika, bet trijām rūnām tika izvēlēti to paralēlvarianti (k, j, R). Pirmās sešas rūnas, kā arī pārējo rindu sākumrūnas paliek, noprotams, arī to nozīme. Iedalījums trijās rindās (ættir) varētu tikt skaidrots mitoloģiski vai ezoteriski, jo likās varīgi neizjaukt to kārtību. Visas rūnas tagad ir ar stabiņiem, bet rūnas ar diviem stabiņiem tika pārveidotas par viena stabiņa rūnām (M un H). Vienīgā rūna, kas mainīja savu izvietojumu un nosaukumu, ir iepriekš 15.rūna *Algiz, kuras formu ieguva Maðr ᛘ rūna, bet tās apvērstās formas Yr ᛦ rūna ieguva *Eihwaz, 13. jeb īves rūnas nosaukumu. Īves bija seno laiku šaujamloku izgatavošanas materiāls, šķiet, dažas rūnu formas nedaudz atgādina bultas. Īszaru variantā pretstatītas ir s un galotnes R rūnas, kas ļauj vilkt paralēles ar grieķu sigmu un tās gala variantu vārda galā (σ, ς), taču to lietojums nebija tik konsekvents.

Īszaru rūnu Futhark variants , kas visticamāk, ir izveidojies agrāk Austrumnorvēģijas un Zviedrijas robežapgabalā, uzskatāmi parāda simetriskumu un atsevišķu elementu saspēli jauno runu grafiskajā izpildījumā ᚭᛓ, ᚿᛆ,ᛐᛚ,ᛌᛧ, ᛙᚽ, ᚠᚴ,ᚢᚱᚦ). Līdz pilnībai šāda simetrija izstrādāta Helsinglandas bezstabiņu rūnās (stavlösa runor), kas 17.gs. tika uzskatītas par beznozīmīgām aizsargzīmēm pret čūskām un par kuru atšifrēšanu 1624.gadā tika izsludināta karaliska atlīdzība. Tikai 1674.gadā Magnusam Celsijam bija izdevies tās atšīfrēt, katrai rūnai klāt uzzīmējot stabiņus. Garzaru rūnu variants tika izveidots Dānijā, kuras politiskās dominances dēļ šis rūnu variants tika izplatīts visplašāk.

FutharkVeidi — Garzaru, īszaru un bezstabiņu skandināvu rūnas

Pretēji anglosakšu rūnām, kur jaunais rūnu alfabēta iznākums ietvēra visas iespējamās skaņas, skandināvu Futhark viena rūna varēja apzīmēt vairākas skaņas. Tas ietekmēja gan pastskaņus (umlauts) , gan līdzskaņu balsīgumu (zūd atšķirība starp k/g, b/p, t/d, ᚦ/ð), gan nazālos līdzskaņus (mb/mp/nt/nd/ng/nk). Balsīguma zudums izraisa somugru pētnieku interesi, jo somu un igauņu valodā līdzskaņu kontrasts baSelsīguma ziņā ir minimāls.

Notikušās skaņu pārmaiņas ietekmēja arī rūnu nosaukumus (sk. Rūnas par veco Futhark rūnu vārdiem, kas gan rekonstruēti pēc jaunāko rūnu alfabētu liecībām). Šādi izprotama ᚹ [w] un ᛃ [j] rūnu pazušana, jo senskandināvu valodā vārda sākumā šīs skaņas pazūd. [J]ar (raža, gads) kļuva par Ár rūnu, bet w pietiek ar u skaņu (under, ulfr – brīnums, vilks). *Ansuz runa kļuva par Óss rūnu, a skaņai sākotnēji nazalizējoties un vēlāk pārvēršoties par o. Tātad senskandināvu valodā pastāvēja skaņu opozīcija [a] un [ã]/[añ], kas aptvēra arī [e] un [ẽ], kuru bija nepieciešams grafiski nošķirt

.
No citām lingvistiskām parādībām par svarīgākajiem senskandināvu valodas pārveidojumiem uzskata umlautu un sinkopi, kā arī gramatisko galotņu n pazušanu, ko skaidro ar uzsvara maiņu uz saknes zilbi. Piemēram, gastiR > *gæstiR un sensk. gestR (ciemiņš), stainaR – steinn (akmens), raisiðō – reista (ceļot). Sinkopi jeb patskaņa zudumu varētu skaidrot ar gala ᛦ R rūnas ietekmi, kas varēja apzīmēt gan gala R (tas senskandināvu valodā radies rotacisma ceļā no senākās galotnes Z), gan tā savienojumu ar iepriekšējo patskani iR, aR. Umlauts gan pagaidām netiek atzīmēts. Taču ir vērojama patskaņu šķelšana (piem, hertōn hjarta sirds, bjǫrk bērzs, hialpa hjalp palīdzēt).

Vai šīs attīstības apzināšana varētu izskaidrot latviešu valodas izmaiņas ar galotņu saīsināšanu (naujas-jauns, kandis – kode, širdis-sirds) un nazālo līdzskaņu zudumu (ranka – roka) ? Šķiet, te notika kas līdzīgs. Izmaiņas varētu izraisīt jaunās rakstu sistēmas piemērošana, kas laika gaitā būtiski ietekmētu arī izrunu. Senskandināvu rūnas varētu dot šādu stimulu, varbūt latīņu rakstības ietekmē tika nodalītasa k/c un g/dz skaņas (sk.vēlārā palatalizācija ) . Ja AN=O un EN=IE varētu skaidrot ar vienas zīmes skaņas maiņu, IN=Ī un UN=Ū ,piemēram, varētu būt arī vēlāka attīstība no viduslaiku rokrakstu paražas atzīmēt nazālos patskaņus. Piemēram, vārds mūks tiek skaidrots kā vikingu laikmeta aizguvums no sensk. munkR. Valodas pārmaiņu precīzākai periodizācijai gan trūkst rakstisko liecību, taču līdzvērtīgus procesus kaimiņu valodās varētu ņemt par atskaites punktu.

Iepazīstot jaunāko Futhark rakstu, bez grūtībām var izlasīt vienīgo rūnu uzrakstu, kas līdz šim brīdim ir atrasts Latvijā. 1937.gada arheoloģisko izrakumu laikā Daugmales pilskalnā tika atrakta kāda kaļķakmens vāles galva ar 11 rūnām, kas ir īszaru zviedru rūnu raksta variants. Uzrakstu skaidro kā ᚱᚢᚿᛆᚱ ᚦᛁᛌᛆᚱ ᚭ “šīs runas [izgrebis] O…”, kas varētu būt kāds Olafs.