Vilhelms Grims bija pārliecināts (1828.gada raksts Ueber deutsche Runen), ka senajiem ģermāņiem Vācijā bija rūnas (avotos kopš Tacita tas esot minēts), taču viņa dzīves laikā neviens apliecinājums tam netika atrasts. 9.gs. Hrabana rokrakstā minēti marcomanni (robežnieki) un nordmanni (ziemeļnieki), kas šādas rūnas esot izmantojuši. Vācu ciltis, kas dzīvojuši dāņu robežu tuvumā, varētu būt lietojuši senās rūnas, kuras, nedaudz pārveidojot, sakši aizved līdzi uz Britu salām. 16 rūnu ziemeļnieku alfabētu Grims kļūdaini uzskatīja par vecāko rakstu, jo tas bija vienkāršāks. Lai gan atsevišķi uzraksti ar 24 rūnu rakstu no 1. un 2.gs. jau tolaik bija zināmi zinātniekiem, tā kā tie rakstīti ar “svešajām” rūnām, laika biedriem tie nebija izprotami. Norvēģu Tūnes rūnakmens (Tunestenen) uzraksts, kuru pārzīmējis Ūle Vurms 17.gs. tika atšifrēts tikai 20.gadsimtā.
Anglosakšu rūnu attīstība izsīka pēc normaņu iekarojuma 1066.gadā, taču to fonētiskais iespaids vēl joprojām jūtams, īpaši angļu patskaņu atveidojumā latīņu burtiem. Skandināvu rūnas gan nav izzudušas līdz ar kristīgās ticības atnākšanu Skandināvijā (10-12.gs), zemniekiem tās joprojām bija piemērotākas, ko varēja viegli izgrebt uz koka dēlīšiem, pretstatā dārgajam pergamentam un tintei, kuru lietoja garīdzniecība latīņu rakstiem. Baznīca izturējās ar zināmu toleranci pret šīm rūnām, ļaujot rūnu rakstiem izgreznot baznīcu metālkalumus, durvis un zvanus. Viens no pēdējiem rūnakmeņiem tika uzsliets par godu Dānijas arhibīskapam Absalonam, kurš nomira 1201.gadā un kura darbība jau iesniedzas Latvijas vēsturiskajā laikā.
Kādā baznīcā Ēlandes salā bija saglabājies uzraksts “Draudzes priesterim jāmāk lasīt rūnas un rakstīt tās”, šādi kristietība kļuva saprotamāka ziemeļniekiem. Savukārt 17.gs. Īslandē t.s. uguns gadsimta laikā (Brennuöld) vairāk 16 vīriešiem un 1 sievietei cilvēkiem tika izpildīts nāvessods, sadedzinot uz sārta, par buršanos un rūnu rakstu glabāšanu, lai arī mūsdienās Thurs rūna þ joprojām tiek lietota īslandiešu alfabētā.
Faktiski tikai viduslaikos, iepazinuši klasisko mantojumu, par savu vēsturi un gramatiku sākuši rakstīt arī ziemeļvalstīs. Olafs Tordarsons jeb Baltaisskalds (Óláfr Þórðarson jeb Óláfr hvítaskáld, 1212-1259), Snorra Sturulsona radinieks, Trešajā gramatikas traktātā (kas balstās uz latīņu gramatikām) piemin dāņu karali Valdemāru II, kura galmā viņš uzturējās ap 1240.gadu un kas viņam pateica kādu teikumu, kas saturēja visas viduslaiku rūnu alfabēta rūnas (Sprængd mannz hǫk flyði tovi boll – precīzu norakstu gan neatradu, bet tas tiek tulkots aptuveni šādi: “ievainots vanags aizlido no medību lauka“). Tādēļ šī laikmeta rūnas reizēm sauc par Valdemāra rūnam. Katrai latīņu alfabēta burta skaņai piemeklējot rūnu burtu, latīņu raksts un rūnu raksts tika padarīti vienlīdzīgi, tāpat tika izveidots rūnu alfabēts klasiskajā ābeces izkārtojumā.
16 jaunākā FUTHARK raksta rūnas tika papildinātas ar jaunām rūnām, ar punktu papildinot esošās rūnas, šādi izveidojot balsīgā un nebalsīgā līdzskaņa pārus un nošķirot patskaņu skaņas. Turklāt senās FUTHARK rūnas, kur balsīguma nošķīrums ir pastāvējis, netika izmantotas. Jauno rūnu rakstu sauc gan par viduslaiku rūnām, gan par punktu jeb caurdurtām rūnām (stungnar runir, pointed or dotted runes), gan arī par Valdemāra rūnām, lai arī punktotas rūnas parādās daudz agrāk. Starp citu, latīņu rakstā rokrakstos punkts virs i tiek likts arī tikai no viduslaikiem, lai atšķirtu i, m, u, un n (e.g. minimum), nedaudz agrāk, ap 9.gs. angļu rokrakstos parādās punktots y ar punktu, ko varēja sajaukt ar r, taču abos gadījumos punktam ir tikai pārskatāmības nolūks, nevis fonēmas atšķirības zīme, kā tas ir , piemēram, arābu rakstā (piem., b ب , n ن , t ت un th ث) vai mūsdienu turku alfabētā (atšķirīgas skaņas ı un i ar un bez punkta).
Hronoloģiski 10.gs. beigās ar punktiem papildināja Isa ᛁ , Kaun ᚴ un Ur ᚢ rūnas, radot iespēju k/g/ng, i/e un u/y skaņu nošķiršanai, savukārt 11.gs. beigās parādās Tur ᛏ un Bjarken ᛒ rūnu balsīguma pāri t/d un b/p skaņu nošķiršanai. Tāpat īso zaru rūnu variants, kas bija izplatīts Zviedrijā un Norvēģijā, a ᛆ un o ᚮ skaņām tika modificēts, pagarinot zarus otrpus rūnas stumbram æ un ø skaņu norādei. Rūnām bija arī dažādi varianti, piemēram, Sol rūnai ᛌᛋ, kas varēja apzīmēt s/z/c skaņas ᛌᛎᛍ.
Viduslaiku rūnas tika izmantotas līdz pat 15.gadsimtam blakus latīņu alfabēta burtiem. 13.gadsimta sākumā rūnu rakstā pierakstīja arī senos likumus, kurus iepriekš no galvas lasīja īpaši likumu runas vīri. Senākais skandināvu likumu (Skånske lov) krājums Codex Runicus ap 1300.gadu tika pilnībā pierakstīts viduslaiku rūnu rakstā. Likuma krājuma galā ir atrodama pirmās dāņu tautasdziesmas pieraksts Drømde mik en drøm i nat (vakarnakt redzēju sapni)…
Viduslaiku rūnās ir veidots rūnu kalendārs, ko līdz pat 19.gs beigām izmantoja igauņu Hījumā salas (Dagö) zviedru izceļotāju pēcteči, kas pēc Nīštadtes miera 1766.gadā nonāca Hersonas apgabalā Ukrainā Gammalsvenskby (Старошведське, Verbivka) ciematā no Otomaņu impērijas atkarotajām teritorijām Ukrainas stepē.
Savukārt “pēdējais ģermāņu raksta bastions” ir bijis Dalarnas apgabals, kas saglabā zviedru tradīcijas viskonsekventāk. Karls Linnejs viesojoties Dalarnā 1734.gadā atzīmē, ka vietējie zemnieki izmanto rūnu kalendārus, raksta savus vārdus un īpašumzīmes ar rūnām. 16.gs. beigās gandrīz visas rūnas jau līdzinājās latīņu burtiem.
Rūnu attīstība ļauj izsekot arī moderno skandināvu valodu attīstībai, tādēļ nākamajā ierakstā pievērsīšos nedaudz detalizētāk jaunākā FUTHARK raksta posmam, kas nošķīra kopīgo ģermāņu un vikingu laikmetu.
Commendatus
The Museum of Icelandic Witchcraft and Sorcery at Hólmavík in the Westfjords of Iceland
Gammalsvenskby. The true story of the Swedish settlement in the Ukraine
Håndskrifter i København, Nordisk Forskningsinstitut
Expeditiones Linguarum 